Miniatūrie objekti un muižu maketi
Nurmižu muiža atradās Siguldas novadā starp Siguldu un Līgatni.
Šī muiža celta 1795. gadā aizvietojot novecojušo koka mitekli, kas sen vairs neatbilda muižnieku prasībām. Nurmižu muiža piederēja Duntenu dzimtai. Dunteniem piederēja arī Sējas, Grāves un Dūjas muiža, kā arī īpašumi Igaunijā. Tā bija viena no 18. gadsimta modernākajām Vidzemes celtnēm. Centrālā būve, kas caur zemiem pusloka korpusiem savienoti ar nelieliem divstāvu paviljoniem aizgūti no romiešu villu paraugiem. Sākumā dzīvošanai piemērota bija tikai muižas centrālā daļa, bet dzīvojamo telpu trūkums spieda arī sānu korpusus pielāgot dzīvošanai.
Līdz mūsdienām ir saglabājies Bīriņu mājskolotāja Vilhelma Krauzes apraksts, kurā ar sajūsmu aprakstīta jaunā kungu māja. Arī citi ceļotāji savos aprakstos ar sajūsmu pieminējuši Nurmižu muižu un tās skaisto parku.
Johans Kristofs Broce 1796. gadā savā zīmējumā ilustrējis Nurmižu muižu. Šajā laikā vēl stādījumi ap muižu bija nelieli.
Nurmižu muižas jaunie staļļi ir viena no senākajām Latvijas ampīra celtnēm. Tika uzcelts arī oranžērijs (skaista klasicisma celtne), kura celtniecībā izmantots dabīgais šūnakmens.
Georgs Veinfolds fon Duntens mira 1845. gadā. Muižu mantoja viņa brāļadēls Vilhelms Duntens. Par muižas pēdējo īpašnieku kļuva Reinhards fon Dālvigs, kas 1901. gadā saņēma Krievijas senāta atļauju pievienot savam uzvārdam fon Duntenu uzvārdu un titulu.
20. gs 20. gadu sākumā muižā tika ierīkota lauksaimniecības skola.
Nurmižu muiža tika nopostīta 1944. gadā karadarbības rezultātā un pēc kara pamazām tika nojaukta. No muižas ēkas pāri palicis ir tikai kreisais korpuss, kas atrodas uz sabrukšanas robežas. Līdz mūsdienām daļēji ir saglabājies oranžērijs un staļļi. Šodien ir grūti iztēloties vietu, kur kādreiz atradās greznā ēka.
Šis makets atspoguļo Līgatnes papīrfabrikas celtniecības pirmssākumus, kad to būvēja no akmeņiem. Vēlāk, arhitekta Jāņa Fridriha Baumaņa ietekmē, fabriku sāka būvēt no sarkanajiem ķieģeļiem. Arī šo korpusu no 1895.g. līdz 1896.g. pārbūvēja. Maketa vieta piemeklēta maksimāli tuvu reālajai situācijai. Šodien šajā vietā redzama iespaidīga drupu kaudze.
 |
 |
 |
 |
 |
Iztēlojoties parkā esošo gravu kā miniatūru kalnu ainavu, mērogā iekomponētas dažādas miniatūras ēkas. Aplūkojot gravu un pievienojot mazliet iztēli, var iedomāties kalnu upes ieleju. Gravā tekošais ūdens, plūstot pār akmeņiem un kritušajiem kokiem, atgādina krāčainu kalnu upi miniatūrā. Ūdens gravās nav tikai vasaras karstajā sezonā. Tas ļauj ūdensdzirnavas uztaisīt pietiekami reālas un šķietami darbīgas. Veiksmīgi fotografējot šādu objektu mērogs tiek pilnībā nojaukts.
Vienkoču parkā ir uzstādīts Līgatnes pirmās papīrfabrikas „Handfabrik” makets. Līgatnes papīrfabrikai ir nozīmīga loma Līgatnes vēsturē. Katra īsta līgatnieša senči ir saistīti ar darbu Līgatnes papīrfabrikā vairākās paaudzēs. Vienkoču parkā laika gaitā jau ir uztapis miniatūrs ciemats ar vēsturiskām ēkām, kuras līdz mūsdienām vairs nav saglabājušās un kurām ir liela nozīme stāstā par Līgatnes un tās apkārtnes vēsturi. Jaunais makets veidots ziemas mēnešos un tas ir sarežģītākais no visiem līdz šim veidotajiem maketiem Vienkoču parkā. Šis makets atveido papīrfabriku laikā, kad tā izauga no pirmajām papīra dzirnavām, uzceļot jaunu ēku. Arī šeit vēl papīru ražoja ar rokām. Pēc miniatūro ēku un citu lietu apskates Vienkoču parkā, iesakām doties ekskursijā pa Līgatnes papīrfabrikas vēsturisko ciematu, kur būs iespēja redzēt vēl daudz interesanta, kas ir saglabājies un kalpo vēl šodien.
Handfabrikas hronoloģijas īss apraksts:
1814. gada 13. novembrī Rīgas tirgotāji Konrāds Justus Štorhs un Kārlis Kibers noslēdz nomas līgumu ar izpirkšanas tiesībām ar Paltmales muižas īpašnieku Džordžu Braunu II par Paltmales muižai piederošo Līgatnes ūdensdzirnavu un pēc Ziemeļu kara postā esošo māju Līgatne zemju nomu, lai tur iekārtotu Papīra dzirnavas un Eļļas spiestuvi. 1815. gada 25. maijā sāk papīra ražošanu ap 1770. gadu celtajās Līgatnes ūdensdzirnavās.No 1815. līdz 1816. gadam uzceļ Handfabrik - Roku darba fabriku. Izrok un izbūvē kanālu, Ķempju gravā uz Līgatnes upes uzbūvē pirmās slūžas. No kanāla pāri upei uz Handfabriku uzbūvē pārvadu ar ūdens tekni, uzceļ smēdi un citas palīgēkas. 1816. gada oktobrī līdz ar ražošanas uzsākšanu Handfabrikas telpās, Kārlis Kibers paliek par vienīgo fabrikas īpašnieku.
No 1824. līdz 1828. gadam pie Handfabrikas izbūvē Otrās slūžas, izrok un izbūvē kanālu līdz Līgatnes dzirnavu dīķim. Pēc Hauptfabrikas (galvenās fabrikas) uzbūvēšanas Handfabrika pārtop par palīgēku kompleksu galvenajai fabrikai. To sāk saukt par Anfabriku (no vācu valodas salikteņa An Fabrik – pie fabrikas). 1929. gadā no Galvenās fabrikas uz Anfabriku tiek ierīkots šaursliežu dzelzceļš.
1944. gada 23. septembrī vācu armija atkāpjoties nodedzina Anfabrikas koka būves. 1945. gadā Anfabrikā atjauno kokzāģētavas darbību, sākotnēji ar piedziņu no ūdens turbīnas. Atsākoties papīra ražošanai, Anfabrikā iekārto taras izgatavošanas iecirkni. No 1960. gada uz atjaunoto divstāvu piebūvi sāk pārcelt galdniecības iecirkni (šī piebūve maketā nav atveidota, jo attiecas uz vēlākiem laikiem).
Mūsdienās Anfabrikas ēka ir pamesta un ir ieguvusi grausta statusu. Kopš pirmsākumiem tā ir stipri mainījusies un no vecās apbūves maz ir palicis. Šis makets attaino pašu Handfabrikas sākumu. Galvenā fabrika joprojām veiksmīgi strādā un no makulatūras ražo papīru.
Ieskaties
